Nedēļas nogale mani aizveda uz Zviedriju un svētdien uz Kurzemes zaļajiem biezokņiem.
Jau ceturtdien devāmies ceļā uz Stokholmu (šoreiz gan caur Tallinu – gandrīz izdevīgi). Piektdien pirmo reizi iemēģināju IKEA, un sapratu, ka bez kartes tas ir diezgan šaubīgs pasākums (apmaldīties ir vieglāk nekā visbaisākajā mežā). Vakarpusē tika aizvadīts patīkams treniņš kādā rudenīgā zviedru mežā, pie mistiska miestiņa netālu no Södertälje.
Jau ceturtdien devāmies ceļā uz Stokholmu (šoreiz gan caur Tallinu – gandrīz izdevīgi). Piektdien pirmo reizi iemēģināju IKEA, un sapratu, ka bez kartes tas ir diezgan šaubīgs pasākums (apmaldīties ir vieglāk nekā visbaisākajā mežā). Vakarpusē tika aizvadīts patīkams treniņš kādā rudenīgā zviedru mežā, pie mistiska miestiņa netālu no Södertälje.
25manna.
Pagājušajā gadā skrēju somu kluba Pihkaniskat komandā, diemžēl finišējām bez rezultāta. Šogad Pihkaniskat tika nomainīts pret norvēģu klubu, un kā izrādās kā ne, tad Kongsberg OL 25mannā nepiedalās. Un varbūt labi vien ir, jo tādā veidā varu tur skriet Kāpas komandā. Es tiku izvēlēta priekšpēdējā – 24. – etapa veikšanai.
Sacensību centram vieta izvēlēta diezgan oriģināla – blakus izgāztuvei. Bet visādi citādi labs pasākums. Kopumā komanda nostartēja pavisam neslikti. Es savā etapā iegāju 94. vietā. Jau iepriekš zināju, ka karte ir tīri sarežģīta – praktiski neviena ceļa, tikai smalks reljefs ar nelieliem purviņiem. Sākumā karte lasījās tīri labi, taču pēc kāda laika devu priekšroku uzticēties zviedru skrējēju apvidus izpratnei. Tā nu 6 etapus noskrēju palielā kompānijā. Un pēc tam kompānija pazuda – tā arī nesaprotu kur un kāpēc. Bet fakts tāds, ka es finišēju tomēr ātrāk. Savu distanci kopumā veicu tīri labi – bez pārlieku lielām kļūdām, apvidum pieņemamā ātrumā. Un Kāpas komandu izdevās pacelt par 17 vietām – finišēju 77. vietā. Un pēdējo etapu ļoti pārliecinoši un labi veica Jānis, komandu paceļot vēl par 9 vietām. Un tā nu galu galā izcīnījām 68. vietu.
Vakarā, protams, tas tika arī godam atzīmēts – sauksim to par ballīti „Stokholma – Rīga”.
Talsu pauguraines kauss.
Uzreiz pēc pietauvošanās Rīgas ostā jau devos ceļā uz Latvijas Kausa noslēdzošo posmu – Talsu pauguraines kausu. Mežs – zaļš, laiks – rudenīgs. Lielu kļūdu gan man nebija. Bet ātrums, ar kādu biju izlēmusi veikt šo zaļo distanci, tādas nemaz nepiedotu. Uzvarēju, un nopelnīju kartupeļu diētiņu:)
Tagad lielā rudens atpūtiņa. Nelieli motivācijas meklējumi, un nemaz tik ilgi, kad jau jāsāk gatavoties nākamā gada sezonai.
Is it that simple? How can I get there then?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru