Pēc pagarā brīvlaika (sesijas) janvārī diezgan negribīgi pagājušā pirmdienā nācās atgriezties universitātes solā. Tagad skolas plāns izskatās interesants – līdz marta beigām mācības, aprīļa pirmā nedēļa paredzēta pāris eksāmeniem, pārējais aprīlis un maijs tiks veltīts bakalaura darba uzcepšanai.
Bet ne jau par skolu ir šis stāsts! Mums bija nometnīte. Cēsīs. Aizvadītajā nedēļas nogalē. Sarunas par un ap izlases kandidātu koptreniņiem un nometnītēm ir bijušas aktuālas vienmēr. Bet līdz šim tālāk par sarunām praktiski nekas arī netika. Tomēr tagad metām mūžīgo vainīgā meklēšanu pie malas, un uzorganizējām paši sev nometnīti. Un bija pavisam labi! Kikas sarūpētā akomodācija bija uz visiem 100, tāpat arī jau šur tur izslavētā burkānkūka un visas pārējās gastronomiskās un visāda citāda veida izvirtības.
Aukstums gan mūs pārsteidza ne pārāk sagatavotus – jau piektdien sākot maršrutu Rīga – Cēsis (pēc Dailes teātra izrādes „Ja mana sieva uzzinās…” noskatīšanās) jutu, ka aukstums pamazām sāk pieņemties spēkā.
Sestdienas rīta treniņā sajutām, ka ziema vēl joprojām nekur nav pazudusi. Uzskrējām 20 īsus un raitus kalnus. Otrajā treniņā mīnusi jau bija tik kodīgi, ka nācās nedaudz pamainīt īpašo nometnītes treniņplānu, un intervālus nomainīt pret mierīgāku (un mazāku elsošanu prasošu) skrējienu. Sestdienas vakara hīts bija Titāniks, rupjmaizes kārtojuma saldējums un burkānkūka.
Svētdienas rīts atnāca jau ar -16 grādiem, taču tas nebija šķērslis patīkamam (kā jau vienmēr) garajam skrējienam – ekskursija uz Ērgļu klintīm, Pipariņiem, Siļķēm un neliels loks Cēsu centrā (melno gulbi gan tur neredzēju, bet laikam jau man pietika ar ceturtdien kino redzēto).
Es vēl joprojām naivi ceru, ka rīt būs siltāks. Ja rīt nebūs virs nulles, tad 23.februārī es kāpšu lidmašīnā, un došos uz Bulgāriju!
