pirmdiena, 2010. gada 25. oktobris

Nakts

Pagājušā nedēļas nogalē tika pārvarētas bailes no tumsas un tumšiem mežiem, un es piedalījos savās pirmajās nakts-o sacensībās Latvijā. Un, starp citu, bija pavisam labi - šī gada LČ zelta medaļa izcīnīta!
Latvijas čempionāts nakts orientēšanās norisinājās man diezgan zināmā mežā - Baložos. Treniņus gan tur skrienu visnotaļ bieži, taču ne pa tumsu, un arī ar karti ne pārāk bieži, tāpēc, tici vai nē, bet sajūta kā māju mežā man bija vien distances sākumā. Kļūdas distancē netika pieļautas, iespējams, tādēļ, ka lielāko daļu etapu izvēlējos veikt pa taciņām un celiņiem nevis pa taisno, man ne pārāk patīkamajā tehnikā - compass orienteering. Jāatzīst gan, ka purva taurenītī daži punkti tik viegli nepadevās, bet visā visumā tehniskais izpildījums mani pavisam apmierināja:)

Un naktī skrienot, ir tā patīkamā sajūta, ka skrienas tik nereāli ātri un viegli - diezgan labi pašapziņas nostiprināšanai:)

Pēc finiša visi varēja kārtīgi sadzerties visdažādākās tējas un saēsties visdažādākos cepumus un vafelītes (un es, saprotams, šo lielisko iespēju garām nelaidu). Un LČ neraksturīgi dāsna apbalvošana - pavisam patīkami. Savu kartupeļu diētiņu uz vienu nedēļas nogali nomainīju ar kliņģera atslodzes dienām.
Svētdienas rīts gan nāca ar šādām tādām negaidītām atklāsmēm - pirmkārt, bija parādījušās iesnas, un, otrkārt, finišā it kā nedaudz sasistais kājas īkšķis palielinājies izmēros un ieguvis zilganu nokrāsu.
Fun fun fun - kā izrādās īkšķis ir salauzts, un tas nozīmē, ka manas rudens brīvdienas turpinās!
Cheers!

otrdiena, 2010. gada 12. oktobris

25manna un nedaudz Kurzemes 'zaļā'.

Nedēļas nogale mani aizveda uz Zviedriju un svētdien uz Kurzemes zaļajiem biezokņiem.
Jau ceturtdien devāmies ceļā uz Stokholmu (šoreiz gan caur Tallinu – gandrīz izdevīgi). Piektdien pirmo reizi iemēģināju IKEA, un sapratu, ka bez kartes tas ir diezgan šaubīgs pasākums (apmaldīties ir vieglāk nekā visbaisākajā mežā). Vakarpusē tika aizvadīts patīkams treniņš kādā rudenīgā zviedru mežā, pie mistiska miestiņa netālu no Södertälje.

25manna.
Pagājušajā gadā skrēju somu kluba Pihkaniskat komandā, diemžēl finišējām bez rezultāta. Šogad Pihkaniskat tika nomainīts pret norvēģu klubu, un kā izrādās kā ne, tad Kongsberg OL 25mannā nepiedalās. Un varbūt labi vien ir, jo tādā veidā varu tur skriet Kāpas komandā. Es tiku izvēlēta priekšpēdējā – 24. – etapa veikšanai.
Sacensību centram vieta izvēlēta diezgan oriģināla – blakus izgāztuvei. Bet visādi citādi labs pasākums. Kopumā komanda nostartēja pavisam neslikti. Es savā etapā iegāju 94. vietā. Jau iepriekš zināju, ka karte ir tīri sarežģīta – praktiski neviena ceļa, tikai smalks reljefs ar nelieliem purviņiem. Sākumā karte lasījās tīri labi, taču pēc kāda laika devu priekšroku uzticēties zviedru skrējēju apvidus izpratnei. Tā nu 6 etapus noskrēju palielā kompānijā. Un pēc tam kompānija pazuda – tā arī nesaprotu kur un kāpēc. Bet fakts tāds, ka es finišēju tomēr ātrāk. Savu distanci kopumā veicu tīri labi – bez pārlieku lielām kļūdām, apvidum pieņemamā ātrumā. Un Kāpas komandu izdevās pacelt par 17 vietām – finišēju 77. vietā. Un pēdējo etapu ļoti pārliecinoši un labi veica Jānis, komandu paceļot vēl par 9 vietām. Un tā nu galu galā izcīnījām 68. vietu.
Vakarā, protams, tas tika arī godam atzīmēts – sauksim to par ballīti „Stokholma – Rīga”.

Talsu pauguraines kauss.
Uzreiz pēc pietauvošanās Rīgas ostā jau devos ceļā uz Latvijas Kausa noslēdzošo posmu – Talsu pauguraines kausu. Mežs – zaļš, laiks – rudenīgs. Lielu kļūdu gan man nebija. Bet ātrums, ar kādu biju izlēmusi veikt šo zaļo distanci, tādas nemaz nepiedotu. Uzvarēju, un nopelnīju kartupeļu diētiņu:)

Tagad lielā rudens atpūtiņa. Nelieli motivācijas meklējumi, un nemaz tik ilgi, kad jau jāsāk gatavoties nākamā gada sezonai.

Is it that simple? How can I get there then?

trešdiena, 2010. gada 6. oktobris

France, je t'adore!


Pagājušās trešdienas pusdienlaikā pavisam nesliktā kompānijā Rīgas lidostā iekāpām lidmašīnā ar galamērķi Ženēva, un devāmies pēc jauniem iespaidiem, interesantām distancēm nepierastos apvidos un vienkārši pozitīvām emocijām. Nē, par spīti tam, ka piezemējāmies Šveicē (un Šveicē man ļoti patīk), mēs turpinājām savu ceļu. Īstais galamērķis bija Annecy - ne pārāk liela pilsētiņa Francijā, 40 minūšu brauciena attālumā no jau pieminētās Ženēvas.
Kopā saskrējām 4 treniņus franču mežos (kartēs), 1 Pasaules Kausa modeli, 1 nakts sprintu Annecy vecpilsētā un vienu Pasaules Kausa distanci. Vēl tam visam papildus uzkāpām Monblānā (ok, ne mēs kur kāpām, ne arī tas, kur nokļuvām bija Monblāns, bet nepiesiesimies vārdiem), un izpildījām arī savu pilsoņa pienākumu 2. oktobrī (tiem, kam aizmirsies - bija vēlēšanas).





 
Franču apvidus, godīgi sakot, pamatīgi pārsteidza, un visticamāk ne vien mūs, bet lielāko daļu tos iemēģinājušos orientieristus. Kartes detalizētas, bet mežā izskatās vēl krietni interesantāk (nesaprotamāk). Viens no treniņiem tika aizvadīts kartē, kas jau iepriekš bija izpelnījusies orientieristu ievērību - par slavenais franču žandarms to smaidot esot nosaucis par hell . Otrajā piegājienā jau mums TUR gāja krietni vien labāk, un man izdevās paņemt gandrīz visus ieplānotos kontrolpunktus. Izjūtas - interesantas.
Skrējām arī kartē, kas lasījās gana labi, un viss bija saprotams, vienīgi pamats zem kājām tāds šaubīgs - akmeņais, klinšains un daudz, daudz sagāztiem kokiem.

Pasaules Kausa distances modelī jau sapratām, ka tik traki, kā sākumā šķita, tomēr nebūs (ko gan vēl nevar apgalvot par nākamā gada Pasaules čempionātu). Tātad, modelītis bija jau krietni saprotamā kartē, ar ne pārāk sliktu skrienamību (tas jau, protams, nenozīmē, ka mums modelītī izdevās iztikt bez kļūdām ).
Sestdienas vakarā skrējām nakts sprintu. Fight with the night. Lai arī rezultāts tāds šaubīgs, taču jāatzīst, ka bija pavisam interesanti:) un emocijas labas. Un Aija paņēma viktoriju (tajā tomēr daloties ar britu skrējēju, jo viņām izdevās distanci veikt ar pavisam vienādu laiku).

Un svētdienā cīnījāmies Pasaules Kausa 10. posmā - garajā distancē. Kļūdas bija visiem, tikai citiem lielākas, citiem mazākas. Man pavisam labi veicās līdz 11. kontrolpunktam - kļūdiņas, saminstināšanās ne ilgākas par 20 sekundēm (kas šajā apvidū laikam skaitījās almost perfect). Un uz 12. KP apvidus mani tomēr uzvarēja. Kļūdījos apmēram 3 minūtes. Tam sekoja neveiksmīga ceļa izvēle garajā etapā uz 13. KP. Un kā punktiņš uz i ķļūdu ziņā bija 17.KP meklējumi apmēram 8 minūšu garumā. Lielajās kļūdās saskaitījās vismaz 15 minūtes. Rezultātus var apskatīties šeit. Un arī splitus var mēģināt paskatīties. Un, starp citu, svētdien Annecy bija pavisam labs laiciņš - plus 25 un saulains. Bijām atpakaļ vasarā.
Bet jau pirmdienas vakarpusē nokļuvām atpakaļ rudenī - Rīgā.

And off I go again. Rīt jau dodos uz Zviedrijas pusi, lai piedalītos 25mannā. Un šogad OK Kāpa sastāvā. Un būs forši:) Jo arī Zviedrijā man patīk tīri labi.