Nu jau kādu laiku neesmu šeit par sevi devusi nekādu ziņu.
Tad nu tā – esmu paciemojusies Briselē, esmu bijusi teātrī, esmu redzējusi salūtu, esmu izlasījusi grāmatu, esmu spēlējusi klavieres, brīžiem esmu pievērsusies matemātiskām un ekonomiskām izklaidēm, esmu pievērsusies jaunu (vai arī jau nedaudz piemirstu) valodu apguvei, pāris dienas esmu ostījusi krāsu (un, lūdzu, nepārprast - es nodarbojos ar savas apdzīvojamās platības uzlabošanas darbiem), un vēl un vēl.. Un kā ar treniņiem?
Vairākas reizes mēģināju atsākt regulārus treniņus, bet līdz šim centieni ātri vien nonāca strupceļā, jo kaut arī iepriekšējā ierakstā minētā trauma pēc būtības tiešām bija neliela, tomēr kārtīga trenēšanās ar to savienojama nebija. Kā izrādās, tad jebkuram lūzumam ir nepieciešamas vismaz sešas nedēļas, lai tas tiktu apārstēts, un dzīve varētu vairāk vai mazāk ieiet iepriekšējā ritmā.
Cerams, ka manas sešas nedēļas nu beidzot būs pagājušas, un atkal varēšu ieiet savā ierastajā ritmā, kas raksturojams ar regulāriem skriešanas treniņiem. Līdz šim sevi kaut cik pieklājīgā formā uzturēju ar spēka un līdzsvara treniņiem, nedaudz baseina, slidošanas un tiem dažiem skriešanas treniņiem, ar kuriem mēģināju atsākt.
Pēc tik ilgas neplānotās rudens atpūtas tagad motivācija trenēties un darboties ir pārpārēm :)
Nesen kādā prātīga krievu sporta psihologa lekcijā uzzināju par diezgan kosmisku pieeju pašsajūtas raksturošanā – bioritmi. Tad nu arī Tu vari paskatīties, varbūt, ka darbojas.
